Guļbūves Ekoloģija!
Lai varētu teikt, ka guļbūve ir cilvēka veselībai draudzīga, pārdomāti jāizvēlas blīvējamie, siltināmie un citi apdares un apstrādes materiāli.
Koksnes izvēle
Ne visi lietaskoki ir derīgi guļbūvēm. No lapu kokiem var izmantot ozolu un osi, taču to cena ir ļoti augsta. Tradicionāli guļbūvēm izvēlas egli vai priedi, kas ir sveķaini, izturīgi koki ar blīvu koksni. Priedei ir ļoti izturīga serde – vecā koksne baļķa vidū, un, baļķus žāvējot, neveidojas lielas plaisas. Virpojot tie gandrīz nekad nevērpjas, taču ātri zilē, kam var sekot trupe un pūšana.
Eglei nav serdes. Baļķi elpo cauri, tāpēc nezilē, ir maz melno zaru, taču žūstot tie plaisā un virpojot mēdz vērpties.
Ekskluzīvs materiāls ir lapegle. Tā gan tiek importēta. Speciālisti iesaka izmantot lapegli vismaz pirmajam vainagam virs pamatiem, jo koks ir tik sveķains, ka gandrīz nemaz nepūst.
Par baļķu sagādi klientam nav jārūpējas, pasūtot guļbūvi firmā, tomēr vēlams tai sekot. Baļķiem noteikti jābūt mizotiem, jo, ja miza nokrīt pati, baļķis jau ir kukaiņu un pelējuma sabojāts.
Eksperimentos apstiprinājies, ka pareizā laikā nocirsts koks ne tikai ir izturīgāks un stiprāks, bet arī nedeg.
Svarīgākās koka īpašības
Žūšanas procesā koksne sarūk diametrā, un arī ēkas svara izraisītā koksnes sablīvēšanās notiek uz baļķa diametra samazināšanās rēķina, garumam paliekot nemainīgam.
Sēšanās daļa tiek rēķināta procentos – 7% – 9% zaļam baļķim, 4% – 6% sausam baļķim. Vidēji viens ēkas augstuma metrs žūstot samazinās par 4 – 8 centimetriem. Ņemot vērā koku sugu, baļķu diametru, iekštelpu temperatūru, klimatiskos apstākļus, žūšana jeb sēšanās intensīvais laiks beidzas pēc pieciem gadiem. Tomēr nedrīkst aizmirst – koks uzsūc mitrumu un to arī izvada, tādēļ guļbaļķu māja “staigās” arī pēc 100 gadiem. Svarīgi to zināt, liekot durvis, logus, veidojot jumtu, būvējot kanalizāciju, starpsienas, mūrējot krāsnis un skursteni. Profesionāli būvētāji šīs celtniecības nianses pārzina, bet mājas saimniekam jāpatur prātā šīs koka īpašības. Ja kaut ko stiprina pie baļķiem, tas nedrīkst kavēt sēšanos.
Tomēr, ja meistars nav precīzi aprēķinājis sēšanās pielaides, kļūdas var labot. Ir iespējams pārvilkt spriegojamās skrūves, patīrīt pakšu salaidumus. Ja baļķis ir uzkāries, tajā var veidot iezāģējumus, tā radot nepierēķināto sēšanās tiesu.
Jāpievērš uzmanība
Viena no problēmām ir apakšējo vainagu pūšana, īpaši, ja ēkai nav pietiekama hidroizolācija un labi pamati. Tomēr šo kļūdu var labot, paceļot māju uz domkratiem un nomainot apakšējos baļķus.
Otra būtiska guļbaļķu ēku īpatnība ir baļķu plaisāšana un ēkas sēšanās, kokam žūstot. No baļķu plaisāšanas izvairīties nevar. Ceļot ēku, meistariem ir jāparedz plaisu rašanās vietas un jānovieto tās tur, kur tās būs vai nu estētiski izskatīgas, vai nemanāmas. Dažreiz baļķī jau pirms plaisas rašanās veido mākslīgo plaisu. Žūšanas procesā koksne sarūk diametrā, garumam nemainoties.
Vēl der pievērst uzmanību jumtam. Guļbūvju jumtam vēl ir papildu funkcija – tam jāaizsargā baļķu sienas no laika apstākļu ietekmes, tāpēc jāatstāj pietiekami platas pārkares.
Speciālisti iesaka smagus jumtus, par labākajiem materiāliem atzīstot māla vai cementa dakstiņus, kā arī velēnu segumu.
Šī informācija palīdzēs saimniekam sekot līdzi meistaru darbam, ceļot jaunu māju, bet, iegādājoties jau uzbūvētu guļbūvi, vēlams to izvērtēt kopā ar zinīgu speciālistu, jo pārdevējs, iespējams, būs veiksmīgi noslēpis mājas defektus un pircējs pat nezinās, kurām vietām pievērst uzmanību.